Uzņēmuma vēsture
Pirms latvieši dibināja zobārstniecības institūtu, viņi izmēģinājās zobu kaites apvārdot." „Es meklēju tevi, mēnesi, ar divām spicēm - kā maniem zobiem nebūs svīst, ne karst, kamēr es tevi neredzu ar trīs spicēm." Vai tā: „Pīlādziņ, pīlādziņ, ja tu neremdēsi zobu sāpes, tad es tevi sakrimtīšu." „Mēnesīt, tu jaunais mēnesīt, tu staigā pa visām zemēm, pa visām mocībām; daudzus tu redzi ļaudis - dzīvus un mirušus. Kam nesāp zobi? Miroņiem nesāp. Tā lai arī nesāpētu zobi ." Šādi un tamlīdzīgi piesaucot mēnesi, likteni, saullēktu, kosmiskus spēkus, latvieši risināja zobārstniecības jautājumus, vēl nesatraukdamies par, piemēram, apnoe problēmām. Pirms latvieši sāka domāt, ka jāsāk par zobu kaitēm augstās skolās mācīties, viņi izmēģināja dažādus ceļus, kā mitoloģiski, psiholoģiski un dziednieciski tikt galā ar savām kaitēm, arī zobiem. Katrā ziediņā, lapā, mizā tika atrasts „uznākdamu neveselību pretīstāvētājs" - kā savās „Latviešu ārstes" burtnīciņās 18. gs. Jelgavā rakstīja P. E. Vilde.
Latviešu pirmie zobārsti meklējami tautas dziedniecības pirmsākumos, kad cilvēka mītiskā, tehnoloģisku nianšu nenoslogotā apziņa saplūda ar praktiskām zināšanām par zālīšu, sakņu, taureņu, noskaņu, sajūtu, gadalaiku ietekmi uz vienu cilvēku un to, kas notiek viņa mutē.
Lai darītu zobus baltākus, tos paradoksālā kārtā berzēja ar melnām bērza koka oglēm. Lai mazinātu zobu sāpes, dzēra ozolzīļu vai dievkociņu tēju, mazgāja galvu ar liepu lapu novārījumu, lika uz vaigiem dēles, smēķēja driģeņu sēklas, vībotnes, kaltētus zemes apiņus. Sāpošs zobs tika ārstēts ar piparmētru lapām, zaķkāpostu sulu, vījgriežu saknēm, rīvētiem mārrutkiem, ķiploku un sīpolu sulu. Kad zobs nebija glābjams, to kārtīgi sabakstīja ar zibens ķerta koka skabargu vai svaigu zeltenāja atvasi.
Zinātniskās zobārstniecības pirmsākumi baltu teritorijās meklējami laikā, kad materiālistiski domājošiem eiropiešiem radās aizdomas, ka siļķes acs, uzlikta sāpošajam zobam, varētu arī nebūt gana labs farmakoloģisks līdzeklis. Šai laikā latvieši dzīvoja Krievijas impērijā.
Krievijas impērijā pirmā zobārstniecības skola tika atvērta 1881. gadā un visai drīz tur klāt bija arī pirmie latvieši. Kādi latviešu zobārsti, iespējams, būtu atrodami Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā (1822) un Krievu ārstu biedrībā (1888), bet savu biedrību latviešu ārsti nodibināja 1902. gadā. Pirmā latviešu zobārstu biedrība dibināta 1908. gadā. Institūtā pie fakultātes dekānes, profesores Čēmas glabājas pirmās biedrības protokolu grāmata, un tās pirmais kaligrāfiskā rokrakstā ar spalvu un tinti 1909. gada 11. janvārī veiktais ieraksts liecina, ka biedrības valdē ievēlēti K. Barons, P. Birze, O. Bērtule, un E. Hibšmanis, sapulcē ticis nolemts, ka nepieciešams domāt par zobu un mutes klīnikas izveidošanu.
Gadsimtu mijā sākās zobārstniecības profesionalizēšanās Latvijā. Bez Latviešu zobārstu biedrības Rīgā 20. gs. sākumā darbojās arī Rīgas Odontologu biedrība, Rīgas Zobārstu biedrība un Latvijas Profesionālā zobārstu savienība, kurās fokusējās profesionālā enerģija un zinātniskā doma.
Interesanti, ka pirmie profesionālie latviešu zobārsti arī visādi citādi bijuši sabiedriski aktīvi cilvēki. Piemēram, F. Mierkalns, kas 1900. gadā nokārtojis gala eksāmenu zobārstniecībā Pēterburgas Kara medicīnas akadēmijā, rakstījis lugas (luga „Līdzsvarā" 20. gs. sākumā uzvesta Jaunajā Rīgas latviešu teātrī), arī recenzējis teātra izrādes. Rakstījis tā laika presei par zobārstniecības jautājumiem, piemēram, rakstu ar skaidru un gaišu virsrakstu „Zobi" „Mājas Viesī". Savukārt kādā „Dienas Lapas" numurā ir viņa raksti gan par zobārstniecību, gan kultūru - „Barības un dzeramūdens iespaids uz zobiem" un „Dekadence literatūrā". Vai nav plašs interešu loks? Kārlis Janaus, kurš 1900. gadā nokārtoja valsts eksāmenu zobārstniecībā Maskavas universitātē, bija viens no pirmajiem, kas latviešu valodā sāka tautai skaidrot, kā kopjami un sargājami zobi. 1903. gadā Latviešu biedrība izdeva viņa grāmatiņu „Zobi un viņu kopšana". K.Janaus un latviešu zobārstniecības patriarhs Kārlis Barons 1920. gadā neatkarīgi viens no otra izstrādāja projektus Zobārstniecības nodaļas izveidei Latvijas Augstskolā, tomēr izpildei tika pieņemts Barona kā jau pieredzējušāka vīra plāns. Par pirmo latviešu zobārsti sievieti, kļuva Late Veibele (1877 - 1949). L.Veibele, beigusi Jelgavas meiteņu ģimnāziju, turpināja mācības Pēterburgas zobārstniecības skolā un veiksmīgi nokārtojusi eksāmenu Kara medicīnas akadēmijā (1901.). Pēc studijām strādājusi pie F. Mierkalna. K. Baronam Latvijas Augstskolā iedibinot Zobārstniecības nodaļu, kļuva par viņa asistenti. Piedalījusies 2. Latvijas ārstu un zobārstu kongresā ar referātu par medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem. Arī Latei Veibelei nav bijušas svešas literāras intereses, kontaktējusi ar Raini, rakstījusi „Dienas Lapai" recenzijas par teātra izrādēm, kā arī tulkojusi daiļliteratūru.
Dīvainā kārtā Rīgas, kā liela Austrumeiropas un Krievijas impērijas centra, tēvi ilgus gadsimtus nespēja novērtēt izglītības nozīmi. Pēc naudas aprites, saimnieciskajām ambīcijām Rīgai vajadzēja būt arī intelektuālam centram. Tomēr kā intelektuāls centrs Baltijā agrāk iedibinājās Tērbata. Apstāklis, ka Rīgā nav augstskolas, aizkavēja arī zobārstniecības attīstību, kas bija iespējama straujāka. Cariskās Krievijas laika likumdošana paredzēja, ka jaunie cilvēki, kas izmācījušies zobārstniecības skolās, gala eksāmenu var kārtot vienīgi kādā augstskolā. Rīgā 1901. gadā zobārstniecības skolu nodibināja Leo Dolins, un tās audzēkņi gala eksāmenu brauca kārtot uz Tērbatas universitāti, kuru mēs zinām kā latviešu dažādu jomu inteliģences šūpuli.
Dolina skola atstāja zināmu iespaidu uz tālākajiem procesiem zobārstniecības attīstībā Latvijā, profesors Gunārs Pakalns, šķiet, tiecas domāt, ka tā gan vairāk vērtējama kā biznesa institūcija, kurai prioritāra bija peļņa, nevis zobārstniecības attīstība kopumā. Skolā bijusi stipri augsta mācību maksa, tāpēc latviešu, kuriem turīgs pilsonības slānis vēl nebija izveidojies, skolā bija maz.
Medicīnas vēstures muzeja bibliotēkā atrodams kāds saraksts, kurā uzskaitīti zobārsti, kas līdz 1920. gadam darbojušies Latvijā, un to ir 383. Šai sarakstā latviešu vēl ir maz, bet tajā ir profesionālās, zinātniskās stomatoloģijas pamatlicēja Latvijā Kārļa Barona vārds. Kārlis Barons daudz strādājis stomatoloģiskajā ķirurģijā, interesējies par fizikālo terapiju un rentgenoloģiju, rakstījis par stomatoloģiskās profilakses jautājumiem, žokļu lūzumu diagnostiku un ārstēšanu, komplikācijām pēc zobu izraušanas u.c. jautājumiem, līdz mūža beigām vadījis Latviešu zobārstu biedrību. Bet galvenais, Kārlis Barons (1865 - 1944) ir tas vīrs, kurš 1920. gadā Latvijas Augstskolā iedibināja Zobārstniecības nodaļu, kas uzskatāma par tagadējā Stomatoloģijas institūta pirmsākumu.
Kārlis Barons dzimis Pēterburgā, Maskavas universitātē beidzis Matemātikas fakultātes Dabaszinātņu nodaļu (1888) un Medicīnas fakultāti (1891). Minētās Dolina zobārstniecības skolas balsts no 1902. gada līdz tās slēgšanai 1914. gadā. 1917. gadā Rīgas frontē bijis Latviešu strēlnieku II brigādes lazaretes vecākais ārsts, no 1919. gada līdz 1926. gadam Latvijas Dzelzceļa galvenais ārsts.
Izstrādāt memorandu Zobārstniecības nodaļas dibināšanai Baronam uzticēja Latviešu zobārstu biedrība. 1920. gada jūnijā Barona sastādītā programma tika apstiprināta Latvijas universitātes organizācijas padomē un jau rudenī nodaļa sāka darbu. Tātad šobrīd esošā Stomatoloģijas institūta pirmsākumi meklējami 1920. gadā.
1939. gadā Latvijas Universitātes izdotajā pārskatā par tās darbu un fakultātēm Barons raksta, ka 1919. gada rudenī apspriežot zobārstniecības stāvokli, ārsti nonākuši pie secinājumiem: „1) ka 2,1/2 gada zobārstu apmācības kārtība pēc Krievijas parauga vairs nesaskan ar laika prasībām; 2) ka nepielaižams atstāt zobārstniecības mācības iestādes privātu uzņēmēju rokās; 3) ka zobārstniecība jāierindo citu medicīnas fakultātes specialitāšu vidū...". 1921. gadā K.Baronu Universitātes Padome apstiprināja par nodaļas vadītāju. Sākot mācības, nodaļā tika uzņemti 18 studenti, pirmie divi gadi gan pagāja, vairāk risinot saimnieciskus jautājumus. K.Barons meklēja nodaļai piemērotas telpas, līdz panāca, ka izglītības ministrs A. Dauge piešķīra ēku Stabu ielā 9. Tālāk K.Barons meklēja nepieciešamo aprīkojumu, universitātes budžetā tam nauda nebija paredzēta. Barons, negaidot, kamēr Ministru Kabinets līdzekļus piešķirs, vienojās ar kādu privātu firmu par aizdevumu. „Tādā ceļā iegādāja 15 zobārstniecības krēslus, speciālus skapjus, instrumentus, Rentgena aparātu, laboratoriju piederumus un auditorijas iekārtu. - raksta K.Barons. - Vēlāk izrādījās, ka tāda steidzamība bija pilnīgi vietā, jo iegādātās lietas vēlāk kļuva vairāk kā divtik dārgas. Pa to laiku Finansu ministrija izsniedza institūta iekārtai 1.000.000 rubļus.„
Ja līdz telpu atrašanai studentiem bija lasīts vien dentiatrijas kurss, kā vai vienīgos uzskates līdzekļus izmantojot attēlus, tad nu 1923. gadā studenti jaunajā mājā varēja uzsākt arī praktiskos mācību darbus. Šajā ēkā tika izveidota Zobārstniecības nodaļas klīniskā bāze - Zobārstniecības institūts. Saimnieciskie jautājumi bija nokārtoti visai prasmīgi, telpu bija gandrīz vairāk kā studentu. Lai jaunā institūta studenti tiktu pie mācībām, viņiem bija jāatbilst noteiktiem kritērijiem, un tos K.Barons formulēja šādi: „... ar zobārstniecību nevar nodarboties tāds: a) kas nevar koriģēt savu redzes spēju lielas tālredzības, īsredzības vai astigmatisma dēļ; b) kas slimo ar tuberkulozi; c) kam trīc rokas, kam tās jēlas, kam slimi nagi, kam krītamā kaite u. t. pr.; d) kam nav dāvanas apieties ar instrumentiem un kaut ko vienkārši veidot".
Pamazām tika nostiprināta un pilnveidota mācību programma. „Pirmie trīs gadi studentiem paredzēti teorētiskajiem priekšmetiem, darbiem pie nedzīviem priekšmetiem un asistēšanai saviem pēdējo divu vecāko kursu biedriem. Tie tad var noklausīties sarunu ar slimnieku, mācīties sastādīt slimības vēstures, pasniegt slimiem ūdeni, uzklāt salveti, padot instrumentus, sterilizēt tos, sagatavot plombas u.t.t.
Divu vecāko kursu studentiem jāmācās pieņemt slimniekus, apieties ar moderniem instrumentiem, aparātiem un medikamentiem, izdarīt medicīniskās analīzes, noteikt diagnozes un beidzot droši, izveicīgi, uzmanīgi un rūpīgi operēt, pie tam arvienu paturēt prātā operācijas istabā pie sienas piekārtās plāksnītes vārdus: Ne alium iis affeceris quae ipse perpeti non vis (apmēram - nedari citiem to, ko tu negribi, lai nodara tev). Īsi sakot, katram studentam, beidzot institūtu, jāpārzina konservācijas, operācijas, protēžu un ortodontijas darba aploks. - raksta K.Barons. - Bet pirms valsts eksāmeniem katram absolventam jānolasa auditorijā zinātnisks darbs: 1) kompilācijas par kaut kādu uzdotu jautājumu, vai 2) vairāku vienādu ambulances vai klīnikas gadījumu novērojumu kopsavilkums, vai 3) patstāvīgs darbs. Studenti jāiepazīstina arī ar žokļu un attiecīgo mīksto audu slimībām, viņiem tās jāredz, jāpiedalās pie attiecīgām operācijām un apsēju uzlikšanas, jāseko izveseļošanās gaitai, lai savā patstāvīgajā darbā tie spētu vajadzības gadījumā slimības sākumā slimnieku brīdināt. Tādam nolūkam institūts 1936. gadā atvēra klīniku."
Barons min, ka klīnika jau no sākuma bijusi ļoti apmeklēta, dažrīt savu kārtu pie dakteriem gaidījuši 70 bērni.
K.Barons par svarīgu uzskatījis izglītot sabiedrību zobārstniecības lietās, institūts sadarbībā ar Sarkano krustu notur visā Latvijā priekšlasījumus samāriešiem, žēlsirdīgajām māsām, aizsargiem un skolotājiem. K.Barons institūtā iedibināja arī bibliotēku, pats tai dāvinādams grāmatas vairāk kā 400 latu vērtībā. Padomju režīms par ideoloģiski kaitīgām uzskatīja arī zobārstniecības grāmatas un prasīja tās iznīcināt. Bibliotēku paglāba profesors D.Kalvelis, sakot jaunajiem uzraugiem, ka grāmatas ir vēsturiski Stomatologu zinātniskās biedrības materiāli.
Viens no K.Barona uzdevumiem bija sapulcināt spēcīgus mācībspēkus. Institūtā kā profesors strādāja Jānis Šulcs, kā privātdocenti Ādams Ērleins un Dominiks Kalvelis, asistenti - Jānis Vaivariņš, Kārlis Bumbieris, Irina Jakovļeva, Elza Usenko - Kaudzīte, Ida Priedīte.
Ņemot vērā, ka Latvijā nebija atrodams gana labs ortodontijas speciālists, K.Barons uzaicināja no Vācijas (arī jaundibinātās nodaļas mācību programma bija sastādīta pēc Vācijas augstskolu paraugiem) Ādamu Ērleinu (1892 - 1935). Ā.Ērleins dzimis Bavārijā lauksaimnieku ģimenē, beidzis Vircburgas Zobārstniecības institūtu, Erlangenas universitātē aizstāvējis disertāciju „Zobu slimību sakars ar kalcija maiņu grūtniecības laikā". Ā.Ērleins beidzis arī Heidelbergas universitātes Medicīnas fakultātes kursu, iegūstot medicīnas zinātņu doktora grādu, aizstāvējis disertāciju par mezentērija cistām un audzējiem. Berlīnē izdotās Ērleina mācību grāmatas zobu protētikā plaši tika izmantotas Eiropas universitātēs. Tieši Ā.Ērleins uzskatāms par zinātniskās ortodontijas iedibinātāju Latvijā, kas jaunajā institūtā gan teorētiskā, gan klīniskā darbā pacēla ortodontijas latiņu visai augstu. G. Pakalna un S. Bērziņas fiksētās studentu atmiņas liecina, ka Ā.Ērleins bijis bezgala akurāts un pieradinājis pie nevainojamas precizitātes visos darbos arī savus audzēkņus. Tāpat jāatzīmē, ka Ā.Ērleins gada laikā no nulles apguvis latviešu valodu, pat sastādījis latviešu - vācu vārdnīcu. G. Pakalns un S. Bērziņa ir sakārtojuši arī profesora bibliogrāfiju, un pēc tās redzams, ka gandrīz puse no viņa Latvijā publicētajiem darbiem veltīti ortodontijai. Ā.Ērleins rakstījis arī populārā līmenī, publicējoties savulaik lasītākajā Latvijas preses izdevumā žurnālā „Atpūta" („Kas jāzina vecākiem, lai panāktu bērna sejas harmonisku attīstību" u.c.).
Vēl viena nozīmīga personība, kas izveidojusies pirmās brīvvalsts laika institūtā un kas krietni veicinājusi stomatoloģijas attīstību Latvijā, ir lietuvietis Dominiks Kalvelis (1903. - 1988). D. Kalvelis 1931. gadā beidzis LU medicīnas fakultātes Vispārējās ārstniecības nodaļu, tūliņ sācis studēt Zobārsniecības nodaļas 4. kursā un 1934. gadā ieguvis ārsta kvalifikāciju zobu slimībās. Pēc studijām D.Kalvelis sāka strādāt institūtā kā asistents Protēžu un ortodontijas katedrā. 1935. gadā D.Kalvelim pēc Ā.Ērleina nāves bija jāpārņem katedras vadība. D.Kalvelis tika aizsūtīts uz Vāciju un Austriju smelties pieredzi un vēlāk, 1973. gadā, intervijā žurnālam „Veselība" uzsvēris, ka vāciskā precizitāte apvienojumā ar padomju zobārstniecības vērienu viņam darbā daudz palīdzējusi. Padomju laikā D.Kalvelis gan uz ārzemēm netika laists, lai pārlieku neievazā padomju augstskolā rietumniecisku mācību metodiku vai vispār nepaliek Rietumos pie sava brāļa. Bet pirmkārt D.Kalveļa profesionālismu ir veicinājis apstāklis, ka viņam bija iespēja dienu dienā strādāt kopā ar sava laika zinošākajiem speciālistiem profesoriem Ā.Ērleinu un K.Baronu. K.Barona vadībā D.Kalvelis izstrādāja disertāciju („Augšžokļa paplašināšana, atverot augslēju vidējo šuvi ar šķērsskrūvi, un ar to saistītās balsta zobu un to apkārtnes patohistoloģiskās izmaiņas", 1939).
Lūcija Treimane, kas kā asistente un profesore ilgstoši darbojusies Ortodontiskās (Ortopēdiskās) stomatoloģijas katedrā, atceras, ka D.Kalvelim bijusi ļoti izteikta stratēģiska domāšana, spējas saskatīt pareizo attīstības virzienu, prioritāri darāmos darbus, vienot šiem darbiem cilvēkus, viņu darbu koordinēt un saskaņot. Gan fakultātes pasniedzēji, gan republikāniskās stomatoloģijas poliklīnikas praktiķi, visas Latvijas, ne tikai Rīgas, speciālistus stimulējis apzināties sevi un darboties kā vienas nozares solidārus pārstāvjus.
Pēc padomju okupācijas stipri izretinātas tika arī stomatologu rindas, Latvijā 1945. gadā bija palikuši vien kādi 180 zobārsti (1938. gadā - 837). Te svarīgi atzīmēt, ka Kalvelis ir viena no tām personībām, pateicoties kurām netika pazaudēta saikne ar pirmskara Latvijas medicīniskās inteliģences eiropeiskajām tradīcijām. Izrādījās, ka padomju impērijas kontekstā tieši Rīgā ir visizkoptākās stomatoloģijas tradīcijas.
1944. gadā D.Kalvelis atjaunoja Latvijas valsts universitātē mācību darbu zobārstniecībā. Zobārstniecības institūts Stabu ielā tika pārveidots par Apvienoto republikas stomatoloģisko poliklīniku, kas turpināja kalpot kā klīniskā bāze studentu apmācībai, tiesa, akcents no pedagoģiskā un zinātniskā darba pārvietojās uz profilakses un ārstniecisko darbu.
D.Kalvelis bija Stomatoloģijas fakultātes dekāns līdz 1966. gadam, līdz 1974. gadam - Ortopēdiskās stomatoloģijas katedras vadītājs. D.Kalvelis bijis arī Republikāniskās apvienotās stomatoloģiskās poliklīnikas galvenais ārsts (1944. - 1953), veselības aizsardzības ministrijas galvenais stomatologs (1944. - 1981.), atjaunojis un vadījis Stomatologu zinātnisko biedrību (1946. - 1979). Profesora Kalveļa zinātniskā darbība galvenokārt saistīta ar sejas - žokļu sistēmas biomorfoloģisko izmaiņu izpēti, pētījumi apkopoti monogrāfijā „Ortodontiskās ārstēšanas biomorfoloģiskie pamati". Kalvelis ir sarakstījis savulaik padomju telpā plaši lietotu mācību grāmatu ortodontijā, profesora vadībā izstrādātas 4 doktora un 18 kandidāta disertācijas. Kalveļa vadībā tika izveidota jauna mācībspēku un praktiķu paaudze.
Mācību darbu atjaunojot, bija jāievēro PSRS raksturīgais unificētais mācību plāns, ievērojami tika samazināta apmācība speciālajās zobārstniecības disciplīnās, palielinot vispārmedicinīskās izglītības un ideoloģisko priekšmetu īpatsvaru.
1950. gadā Medicīnas fakultāte no Latvijas universitātes tika atdalīta un pārveidota par Rīgas Medicīnas institūtu un Stomatoloģijas nodaļa kļuva par šī institūta fakultāti.
1968. gadā fakultātes vajadzībām tika uzcelta ēka Dzirciema ielā, tika sarūpēts tam laikam moderns aprīkojums. Kā vienbalsīgi atzīmē institūta speciālisti, jaunās ēkas uzcelšana ievērojami paātrinājusi zobārstniecības attīstību, radušies labāki apstākļi gan mācību, gan klīniskajam un zinātniskajam darbam. Šāda ēka varēja arī netikt uzcelta, ja tās nepieciešamību Veselības aizsardzības ministrijai un citu padomju varas institūciju ierēdņiem katoliciskā pacietībā un neatlaidībā nebūtu ieskaidrojis D. Kalvelis.
Atceras profesore Rūta Care, Terapeitiskās stomatoloģijas klīnikas vadītāja: " .. ja man jāatskatās, kādi ir bijuši uzrāviena brīži, tad jāmin 1968. gads, kad, pateicoties profesora Kalveļa enerģijai, tika uzbūvēts šis nams un RMI Stomatoloģijas fakultāte pārvācās uz šejieni. Mēs te paši rāpojām pa grīdām un kasījām no linoleja celtnieku atstātos pleķus. Te nu bija plašākas telpas, parādījās arī jauna aparatūra, piemēram, pirmās turbīnas. Mēs bijām tie spēcīgākie. Pie mums brauca mācīties no visas sociālistiskās nometnes. Profesors Kalvelis bija lielā cieņā, ar mūsu viedokli ļoti rēķinājās. Mums bija daudz spēka jāpieliek, īpaši 90. gadu sākumā, tajos pārmaiņu gados, kad mums bija jāapgūst jaunās tehnoloģijas un visu citu, kas jauns ienāca mūsu dzīvē. 90. gadu sākums mums bija šoka, pārmaiņu un arī jaunu impulsu laiks. Sapratām, ka tā lieta aizies, mums sāka atvērties pasaule, pirmoreiz braucām uz ārzemēm, piemēram, uz 1. Skandināvijas valstu zobārstniecības kongresu Gēteborgā. Mums radās iespējas izpētīt Rietumu augstskolu darbu, tikt skaidrībā ar nopietnāku aparatūru."
90. gadu sākumu kā pārmaiņu un jaunu iespēju laiku ar humora izjūtu atceras arī profesore Lūcija Treimane, kura kā Latvijas Zobārstu asociācijas prezidente bija ieradusies Berlīnē uz Vispasaules Zobārstu federācijas kongresu: "Es atceros, kā mēs iestājāmies Starptautiskajā Zobārstu federācijā. Rietumu kolēģi mūs draudzīgi rosināja stāties tajā. Es tad ziņoju, ka mēs stāsimies. Nākošā sēdē visi vienbalsīgi nobalsoja par mūsu uzņemšanu. Bet es skatos, ka pirmajā rindā sēž koši melni cilvēki, kādi 15, un viņi uz mani šausmīgi dedzīgi plaudē. Es apmulsusi apsēžos, zinu vācu valodu, bet viss noritēja angliski - īsti nesaprotu, kas nu notiek, kāpēc tieši tie melnie cilvēki man tik dedzīgi plaudē? Tad es skatos, ka viņi kaut ko raksta uz vienas lapas, tā lapa pa rindām atceļoja pie manis, un tur bija rakstīts: "Mēs no Tobago!" Viņi zināja gan, kas ir Kurland un Latvija."
1990. gadā Rīgas Medicīnas institūts tika pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju. Stomatoloģijas izglītībā sāka transformēties arī mācību programmas, mācībspēkiem par pamatu ņemot Eiropas kopienas valstu augstskolu kritērijus.
Stāsta pašreizējā Stomatoloģijas fakultātes dekāne profesore Ingrīda Čēma: „Pirmā Eiropas ekspertu pārbaude mums bija jau 2002. gadā, kad „DentEd" projekta ietvaros arī mūsu fakultātes studiju programmas tika saskaņotas ar Eiropas kritērijiem stomatoloģiskajā izglītībā. Mērķi mums ir skaidri un nekādas būtiskas reformas, tagad iestājoties Eiropas Savienībā, apmācības procesā nav nepieciešamas. Mana stratēģija ir tāda, ka arī uz Eiropas norādījumiem nevar raudzīties akli nekritiski. Būdama starptautisko stomatologu forumos, esmu ievērojusi, ka bieži tiek runāts par lietām, kuras mēs jau zinām un atbilstoši strādājam, brīžam man ir šķitis, ka mēs, apmācot studentus, intelektuālā ziņā daudzām Rietumu augstskolām pat esam kādu soli priekšā."
Līdz šobrīdējam līmenim mācību darbā ir nonākts soli pa solim. Un mācībspēki ir tie paši praktiķi un zinātniskās domas virzītāji stomatoloģijā. Kā augstākās izglītības kopēji zobārstniecībā jāmin dekāni K. Barons (1920 - 1944), D. Kalvelis (1944 - 1966), I. Bākulis (1966 - 1976), G. Pakalns (1966 - 1993), E. Korņevs (1993 - 1994), I. Urtāne (1994 - 1999), M. Kučinska (prodekāne, 1994 - 1999), I. Akota (1999 - 2003), no 2003. gada fakultāti vada I. Čēma. Kā katedru vadītāji, pedagogi savās specialitātēs dažādos laika posmos strādājuši un strādā Š. Hercbergs, M. Krauklīte, V. Pakalne, J. Lasovskis, R. Care (Terapeitiskā stomatoloģija), D. Kalvelis, G. Pakalns (Ortopēdiskā stomatoloģija), P. Apse, U. Soboļeva (Zobu protezēšana), I. Leja, V. Āronsons, I. Bākulis, A. Lināre, A. Skaģers (Ķirurģiskā stomatoloģija), Ā. Ērleins, I. Urtāne (Ortodontija), A. Rozenblats, I. Čēma (Orālā patoloģija).
Atskatoties uz institūta 15 darbības gadiem, Barons 1935. gadā jau ar manāmu un pamatotu pašapziņu iezīmēja jaunus mērķus: „Ja agrāk bija izplatītas domas, ka zobārstniecība ir kaut kāda otrās šķiras zinība, tad tagad tādām domām jāizgaist.(..) Es jau pieminēju, ka tagadējās institūta telpas kļuvušas nepietiekošas un neatbilst laika prasībām. Ja 1919. g. pēc lielā kara mums bija liela sajūsma, drosme un cerība, ka pie mūsu augstskolas varēs pastāvēt zobārstniecības institūts (..), tad tagad, atskatoties uz veikto darbu un labiem panākumiem, droši varam cerēt, ka drīzumā varēsim cerēt piepildāmies mūsu ilggadējās vēlēšanās strādāt laika garam atbilstošās telpās. (..) Valsts prezidenta kungs tādam pasākumam ir labvēlīgs, tikai vēl nav bijis iespējams noteikt Rīgā vietu jaunam institūtam. Grunts gabalu jau ir daudz, bet te jārēķinās ar speciālām prasībām." Jaunu māju institūts uzcelt nepaspēja, karš pārtrauca visus neatkarīgās Latvijas straujos attīstības procesus, tika gandrīz iznīcināta latviešu medicīniskā inteliģence, tika pārtrauktas daudzu spožu Latvijas stomatologu darbs un izpostīti likteņi.
Tomēr te tas ir - Stomatoloģijas institūts - Dzirciema ielā 20. Un te viņi ir - Latvijas labākie zobu dakteri, stomatoloģijas gudrību zinātāji, mācībspēki un studenti - Dzirciema ielā 20.
1994. gada 1. jūlijā kā Latvijas Medicīnas akadēmijas vienība tika atjaunots Stomatoloģijas institūts. Nevis jaundibināts, bet atjaunots. Stomatoloģijai Latvijā attīstoties vairāku gadu desmitu garumā, tika nonākts pie secinājuma, ka darbības modelis, kādu Kārlis Barons izveidoja jau 1920. gadā dibinātajā Latvijas Universitātes Zobārstniecības nodaļā, ir vispiemērotākais saskaņotai nozares attīstībai. Proti, mācību, pedagoģiskais darbs tika cieši apvienots ar klīnisko darbu, katedru vadītāji kļuva vienlaicīgi arī par klīniku vadītājiem. Pilnveidojot mācību procesu, tika attīstīta klīniskā bāze, meklētas iespējas zinātniskām aktivitātēm.
Par jaunā institūta direktori 1994.gadā kļuva toreizējā Stomatoloģijas fakultātes dekāne profesore Ilga Urtāne. Intervijā Latvijas Medicīnas akadēmijas avīzītei „Pulss" profesore Urtāne toreiz teica: „ Klīniku vadītāji ir atbildīgi ne vien par mācību, metodisko un zinātnisko darbu ar studentiem, bet arī par klīnisko. Labums ir dubults - mācību spēki ātrāk apgūs jaunās metodes stomatoloģijā, bet studenti būs vairāk un ciešāk saistīti ar klīnisko darbu, jo tā bāze fakultātē paplašināsies. Pieredzējušie institūta ārsti kļūs par ārstiem docētājiem, strādās ar studentiem, vadīs prakses. Abpusēji vērtīgi! (..) Pašlaik esam vienādā situācijā ar studentiem - jāmācās! Līdz ārzemju pasniedzēju līmenim vēl tālu, taču mēs ļoti cenšamies. Pa naktīm mācāmies angļu valodu, lasām fundamentālus mācību līdzekļus par jaunākajām klīniskajām metodēm. Dažbrīd ieslīgstam profesionālā depresijā - tagad esam redzējuši pasauli un salīdzinām tās līmeni un iespējas ar savējām, turklāt zinām, ka tuvākajā laikā nekas liels nevar mainīties, mūsu ekonomiku tik drīz nesaglābsim..."
Tagad, 2009.gadā, varam konstatēt, ka pēc piecpadsmit atjaunotā institūta darbības gadiem ir paveikts gana daudz. Institūtā ir sapulcējušies labākie klīniskie, pedagoģiskie un zinātniskie spēki Latvijas stomatoloģijā, mācību programmas ir pilnībā pārstrādātas atbilstoši labāko Eiropas augstskolu standartiem un kritērijiem, institūtam ir nostiprinājušies starptautiski kontakti ar nozīmīgiem stomatoloģiskās izglītības, zinātnes un ārstniecības centriem, ir iedibinātas un nostiprinātas klīnikas, sarūpēts mūsdienīgs aprīkojums un ieviestas pašas jaunākās un modernākās tehnoloģijas. Ar lepnumu varam teikt, ka tagad Stomatoloģijas institūts pilnībā atbilst modernas Eiropas zobārstniecības klīnikas prasībām.
